Vēdiskajā filozofijā uzskata, ka izglītība ir līdzeklis, lai mēs sasniegtu četrus svarīgus cilvēka dzīves mērķus: 1) pareizas dzīves likumus (tikumību), 2) labklājību (materiālo nodrošinājumu), 3) prieku (labsajūtu, apmierinot savu jutekļu vajadzības), 4) atbrīvi (Dievapziņu, brīvību no materiālās pasaules ciešanām).
Protams, ka izglītībai ir arī izšķirošā nozīme morālo un kultūras vērtību saglabāšanā un tālāk nodošanā, bez kā nav iedomājama sabiedrības un ģimenes pienācīga pašregulācija un dzīvošana mierā un saskaņā. Izglītība vēdiskajā izpratnē tiek uzskatīta par instrumentu, kā indivīdam iegūt pareizās zināšanas, kontrolēt savas vēlmes un mācīties pildīt savus pienākumus sabiedrības labā, izskaužot sevī egoismu un maldu radītos prāta piesārņojumus.
Vēdiskajā tradīcijā nemācītu un nekulturālu cilvēku pielīdzina dzīvniekam, jo bez izglītības tas nekad nebūs spējīgs pacelties virs sava fiziskā Es apziņas līmeņa, t. i., savu fizisko vajadzību apmierināšanas - ēst, gulēt, nodarboties ar seksu un atrast piemērotu mitekli. Ļoti lielai daļai mūsdienu tehnoloģiski attīstītās sabiedrības visa dzīve paiet, domājot un rūpējoties par šo četru vajadzību apmierināšanu, un nekam vairāk vienkārši neatliek laika, jo dzīve izrādās par īsu. Varbūt tāpēc mēs gribam, lai mūsu bērni ir ātrāki un konkurētspējīgāki un paspēj sasniegt mūsu kādreizējos sapņus par nodrošinātu dzīvi? Bet Vēdas saka, ka mēs dzīvojam ilūzijā, materiālās vēlmes ir nebeidzamas, bagātības iegūšana ir iespējama vien uz citu rēķina, paķerot pirmajam, apmānot vai atņemot kaut ko citiem.
Read the rest of this entry »
No Comments »
