Izglitība vēdiskajā filozofijā

Vēdiskajā filozofijā uzskata, ka izglītība ir līdzeklis, lai mēs sasniegtu četrus svarīgus cilvēka dzīves mērķus: 1) pareizas dzīves likumus (tikumību), 2) labklājību (materiālo nodrošinājumu), 3) prieku (labsajūtu, apmierinot savu jutekļu vajadzības), 4) atbrīvi (Dievapziņu, brīvību no materiālās pasaules ciešanām).

Protams, ka izglītībai ir arī izšķirošā nozīme morālo un kultūras vērtību saglabāšanā un tālāk nodošanā, bez kā nav iedomājama sabiedrības un ģimenes pienācīga pašregulācija un dzīvošana mierā un saskaņā. Izglītība vēdiskajā izpratnē tiek uzskatīta par instrumentu, kā indivīdam iegūt pareizās zināšanas, kontrolēt savas vēlmes un mācīties pildīt savus pienākumus sabiedrības labā, izskaužot sevī egoismu un maldu radītos prāta piesārņojumus.

Vēdiskajā tradīcijā nemācītu un nekulturālu cilvēku pielīdzina dzīvniekam, jo bez izglītības tas nekad nebūs spējīgs pacelties virs sava fiziskā Es apziņas līmeņa, t. i., savu fizisko vajadzību apmierināšanas - ēst, gulēt, nodarboties ar seksu un atrast piemērotu mitekli. Ļoti lielai daļai mūsdienu tehnoloģiski attīstītās sabiedrības visa dzīve paiet, domājot un rūpējoties par šo četru vajadzību apmierināšanu, un nekam vairāk vienkārši neatliek laika, jo dzīve izrādās par īsu. Varbūt tāpēc mēs gribam, lai mūsu bērni ir ātrāki un konkurētspējīgāki un paspēj sasniegt mūsu kādreizējos sapņus par nodrošinātu dzīvi? Bet Vēdas saka, ka mēs dzīvojam ilūzijā, materiālās vēlmes ir nebeidzamas, bagātības iegūšana ir iespējama vien uz citu rēķina, paķerot pirmajam, apmānot vai atņemot kaut ko citiem.

Mācīšanās darīt labu

Vēdas saka, ka nemācīts cilvēks ir netikumīgs, cilvēks ar sliktu raksturu, bez atbildības sajūtas. Cilvēks bez morāles tiek uzskatīts par sabiedrības destruktīvo spēku, kas rada ciešanas sev un citiem. Un otrādi, pareizi izglītots cilvēks izmantos savas zināšanas pasaules labklājības labā, nevis savtīgu egoistisku mērķu realizēšanai. Tāpēc senajā Indijā svarīga izglītības procesa sastāvdaļa bija mācīšanās darīt labu un izkopt sevī labas rakstura īpašības. Šī mācīšanās notika skolotāja rūpīgā vadībā, sekojot viņa personīgajam paraugam tā, lai jaunā paaudze paliktu ,,uz pareizā ceļa” visu atlikušo mūžu un dotu savu ieguldījumu sabiedrības uzplaukumam.

Izglītības augstākais mērķis vēdiskā skatījumā ir ne tikai saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm tradicionālās kultūras vērtības, bet arī ieaudzināt cilvēkā nepieciešamību aizvien uzzināt kaut ko jaunu, nemitīgi papildināt savu pieredzi, jo tikai personība, kas staros no spēka un enerģijas pārpilnības, varēs būt veiksmīga personīgajā un sabiedriskajā dzīvē. Tieši cilvēka prāta mierīguma un garīgā līdzsvara attīstīšanās ir izglītības darbinieku galvenais uzdevums, jo sabiedrības spēks ir atkarīgs no katra tās atsevišķā locekļa labās gribas un brīvības.

Senajā Indijā skolotājs bija viscienījamākā un cēlākā profesija. Skolotāja viedoklis tika uzskatīts par svarīgu ne tikai bērnībā, skolas gadu laikā, bet visos dzīves posmos, jo viņš palīdzēja cilvēkam metodiski un disciplinēti sasniegt minētos dzīves mērķus, dodot padomu gan laicīgās dzīves, gan pārlaicīgos mūžības jautājumos. Skolotājs simbolizēja visus labos ideālus un tradīcijas un ar savu dzīvi demonstrēja sabiedrībai uzvedības kodeksu.

Interesanti, ka senajos laikos par skolotāju derēja tikai tāds cilvēks, kas pats ir bijis ideāls skolnieks ar labu akadēmisko izaugsmi, kam bija dabiska vēlme kalpot sabiedrībai, dodot citiem augstāko patiesību, dzīves principus, savas zināšanas un pieredzi, lai tie pārdzīvotu viņu un dotu labumu pasaulei. Skolotājam bija jāpiemīt gan līdera talantam, lai vestu citus pa pareizo ceļu, gan atbilstošām garīgajām, morālajām un ētiskajām personības īpašībām. Tikai tādam cilvēkam bija tiesības saukties par skolotāju.

Vēdiskā tradīcija saka, ka nav iespējama izglītība bez skolotāja. Skolotājs ar savu dedzību un vēlmi kalpot, sirds un prāta skaidrību māca vislabāko, dod spēku, apskaidro un inspirē, dod ierosmi dzīvei. Svarīgi, ka skolotājs nevis tikai dod sausus un no dzīves atrautus padomus, bet gan pats savā dzīvē praktizē to, ko viņš māca, un savos skolēnos vienmēr redz tikai labo, jo vienīgā viņu ietekmēšana notika caur savu labo piemēru: ,,Kad lotosa zieds ir atvēries, bites pašas nāk un meklē medu; tāpat skolotājs ļauj uzplaukt sava rakstura ziediem, un panākumi neizbēgami sekos.”

Pasaulē pazīstamais vēdantists un lielais indiešu filozofs Vivekananda nosaucis četrus priekšnosacījumus skolotāja darbam, kas ir nepieciešami, lai viņa vārdiem būtu jebkāds spēks:

1. skaidrība (tikumība, caurspīdīgums) domās, runā un darbos;
2. Svēto Rakstu pārzināšana, kas dod viņam garīgu spēku. Garīgums rada vibrācijas skolotāja prātā, kas izstarojas kā vienojošas saiknes uz skolēnu prātiem;
3. zināšanu nodošanas motivācija – vienīgais ceļš, kā zināšanas var nodot, ir mīlestība – mīlestība pret visu cilvēci. Jebkurš savtīgs nolūks, piemēram, vēlme pēc naudas, atzinības vai slavas, nekavējoties noārda šo vienojošo saikni ar mācāmajiem;
4. skolotājs nedrīkst domāt, ka viņš audzina bērnu, jo viņš var tikai palīdzēt tam izaugt.

Ir teikts – ja skolotājā būs visi šie priekšnosacījumi, varam būt droši, ka viss būs labi, ja nē, ir ļoti nedroši ļaut bērniem mācīties pie skolotāja, kurā neapvienojas visas šīs īpašības, jo pastāv briesmas, ka tāds skolotājs neatradīs ceļu uz bērna sirdi, bet tikai iepotēs viņā negodīgumu.

Izglītības sistēmas panākumi atkarīgi no tā, cik lielu iniciatīvu skolotāji izrāda, lai ieinteresētu bērnus mācīties visa mūža garumā un iedvestu viņos pašapziņu, pašrealizāciju un pašpaļāvību.

Iesaka skolotājam vienmēr saglabāt mieru

Jāatceras, ka senā vēdiskā izglītības politika nepieļāva samaksas ņemšanu no skolēna. Persona, kas par mācīšanu prasīja naudu, tika nosodīta kā tāda, kas tirgojas ar zināšanām, viņu necienīja un izolēja gan no sabiedrības aprites, gan citu skolotāju vidus. Tiesa gan - mācību laika beigās skolēni un vecāki mēdza pasniegt skolotājam dāvanu, ko varētu zināmā mērā uzskatīt par atlīdzību.

Nelielai atslodzei un pārdomām piedāvāsim dažus interesantus skolotāju un skolēnu vērtējumus. Vēdiskajā literatūrā minēti četri nevēlami skolotāju tipi, kas pēc vēdiskās mērauklas bija diskvalificējami:
1) skolotājs bez metodikas tiek salīdzināts ar podu, kas pilns ar pupām, kas tajā iekšā guļ bez kādas sistēmas un birst ārā bez kāda apdoma;
2) nepieejams skolotājs ir kā grumbuļains un stiegrains palmas koks ar cietiem augļiem, kas ir neaizsniedzami, kamēr koks pats tos spontāni nenomet;
3) pusmācīts skolotājs ir kā šaura šķiltavu atvere – ir grūti pa to kaut ko dabūt iekšā un tikpat grūti kaut ko dabūt ārā;
4) negodīgs skolotājs ir kā pie sētas augošs augļu koks, kas uzsūc ūdeni un barības vielas no viena zemes gabala, bet augļus met kaimiņa daļā: viņš saņem algu, bet nedod zināšanas.

Vēdu tekstos atrodama arī līdzīga skolēnu klasifikācija trīs līmeņos. Labākie skolēni salīdzināti ar meža zosi vai govi, vidēji sekmīgie skolēni - augsni vai papagaili, bet sliktie - cauru grozu, āzi, vērsi vai auduma kāstuvi.
1) Meža zosij piemīt apbrīnojamas spējas no ūdens un piena sajaukuma uzreiz atdalīt un izsūkt tikai pienu, bet ūdeni atstāt. Govs ēd un pēc tam atgremo (lai dotu pienu). Tāpat labi skolēni prot atšķirt un izvēlēties tikai vērtīgo, bet atmest nesvarīgo.
2) Viduvēji skolēni, tāpat kā augsne, dod ražu proporcionāli tajā ieguldītajam darbam un barības vielām. Vai arī, tāpat kā papagaiļi, prot atkārtot bez saprašanas to, kas viņiem iemācīts.
3) Sliktie skolēni iedalīti četrās grupās:
A) tāpat kā caurā traukā, arī vājā skolēnā nekas iekšā nepaliek;
B) tāpat kā āzis staigā no viena lauka uz otru, tā arī slikts skolēns staigā no viena skolotāja pie otra un no viena temata uz otru, nekad neko daudz neiegūstot;
C) kā vērsis iekāpis ūdenī, lai padzertos, to saduļķo, tā slikts skolēns saceļ nekārtības un rada problēmas;
D) tāpat kā marles kāstuve ļauj vērtīgai mantai tecēt cauri, bet aiztur gružus, tā slikts skolēns aizmirst visu labo, bet patur prātā tikai muļķības.

Lai kādi arī būtu skolēni, Vēdas iesaka skolotājam vienmēr saglabāt mieru un rīkoties atbilstoši divdesmit sešām civilizētas personības īpašībām. Praktiski tas būtu: vienmēr paturēt acīs savus skolēnus un stāstīt viņiem, kas labs un vērā ņemams un no kā vajag izvairīties, ka jāievēro dienas režīms un veselīgs dzīves veids, pareizi izvēloties pārtiku, draugus un paziņas. Skolotājs paaugstina sabiedrībā morāles līmeni, iemāca nebaidīties un būt centīgam. Nevajag mācīt kaut ko atsevišķu un speciālu, bet nevajag neko arī turēt noslēpumā. Ir lieki ielaisties muļķīgās diskusijās ar bērniem, bet vienmēr vajag piedot viņiem viņu kļūdas un mudināt virzīties uz priekšu un celties uz augšu.

Noslēgumā piedāvājam dažus fragmentus no jau minētā indiešu domātāja un garīgā skolotāja Svami Vivekanandas grāmatas ,,Džāna Joga. Praktiskā Vēdanta”:
“Īstenībai nav jāklanās nekādas sabiedrības priekšā. Sabiedrībai ir jānoliecas īstenības priekšā vai jāmirst. Visādām asociācijām un visām būtnēm pamatā ir īstenība, un īstenībai nav jāpielāgojas tām. [..] Tā sabiedrība ir visdižākā, kurā visaugstākās patiesības ir arī vispraktiskākās. Un, ja sabiedrība vēl nav piemērota tam, lai tajā īstenotos augstākās patiesības, tad padariet to par tādu. Padariet to par tādu, un jo ātrāk, jo labāk. Sasparojieties, uzdrošinieties ticēt patiesībai un īstenot patiesību. Mūsdienu sabiedrībai ir liela nosliece pārāk daudz runāt par darbu un nopelt jebkādu domu. Darbs ir ļoti laba lieta, bet tas nav nekas vairāk kā domas rezultāts. Kur nav domas, tur nebūs arī darba. Tāpēc piepildiet smadzenes ar cildenām domām, augstākiem ideāliem un turiet tos priekšā dienu un nakti. Rezultātā tas atnesīs milzīgu darbu. Sakiet savam prātam, ka jūs esat šķīsti. Mēs esam hipnotizējuši sevi ar domu par savu niecību un par to, ka esam radīti un mums jāmirst; un tāpēc dzīvojam pastāvīgās bailēs. [..] Nerunājiet par pasaules samaitātību un tās grēkiem. Ja gribat palīdzēt pasaulei, tad nenosodiet to, nenovājiniet to vēl vairāk.

Māciet tai, ka visi, pat visvājākie, savās izpausmēs ir skaisti, ka viņi ir nemirstības bērni. Lai pozitīva, stipra, dziedinoša doma no pašas bērnības iemājo viņu prātos. Esiet paši atvērti diženām domām. Jūsos ir koncentrēti bezgalīgie pasaules spēki. Dzeniet prom māņticību, kas līdz šim aptumšojusi jūsu prātu. Esiet drosmīgi. Ziniet patiesību un īstenojiet to. Mērķis var būt tāls, tomēr atmostieties! Sasparojieties! Cīnieties un neapstājieties, kamēr sasniegsiet mērķi! [..]

Ja šī istaba tūkstošiem gadu būtu bijusi tumša un jūs ienāktu tajā un sāktu raudāt un kliegt: ,,Vai, cik te tumšs!” - vai tad tumsa izgaistu? Ienesiet tajā sveci, uzraujiet sērkociņu, un vienā mirklī kļūs gaišs. Ienesiet gaismu, un ļaunums atkāpsies vienā acumirklī. Nostipriniet savu īsteno iedabu, kļūstiet starojošs, mirdzošs, mūžīgi šķīsts un izraisiet to ikvienā cilvēkā, ko sastopat. Es gribētu, lai katrs no jums sasniegtu tādu stāvokli, lai pat vissliktākajā cilvēkā varētu saredzēt Dievu, un tā vietā, lai cilvēku nosodītu, varētu teikt: „Celies, starojošais, celies, mūžīgi šķīstais, neradītais un nemirstīgais, celies, visuvarenais, un izpaud savu īsteno iedabu! Zemās izpausmes tev nepiedien!””

Vēdiskā dzīves ziņa Jums novēl: mīliet savus skolēnus kā savus paša bērnus, dalieties ar viņiem visā, nekad nepametiet viņus postā un nelaimē un palieciet viņu draugi uz visu mūžu!

Gunta Ošeniece, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta “Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 27.marta numura